Ilgus gadus jubilejas man bija kā pienākums, līdz sapratu – patiesībā tās atņem vairāk, nekā dod. Tad viss mainījās.
Līdz piecdesmit gadu vecumam man šķita pašsaprotami – ja kāds no radiem vai draugiem aicina uz jubileju, ir jāiet. Tu paņem dāvanu, sakārtojies un dodies ciemos. Tā darīja mani vecāki, tā darīju arī es. Likās, ka tā vienkārši jādara – citādi kāds nesapratīs.
Bet pienāca brīdis, kad man palika 50 gadi, un es pēkšņi apstājos. Pajautāju sev: vai man tiešām ir prieks no šiem svētkiem? Vai es tur eju no sirds, vai tikai tāpēc, ka “tā vajag”? Atbilde bija skaidra – lielākoties es eju aiz ieraduma. Un tad es pieņēmu lēmumu: vairs neiet uz jubilejām, kurās nejūtos patiesi vajadzīgs.
Jo vecāks kļūsti, jo labāk saproti, ka ne katrs svinīgais galds ir arī tava vieta. Man kļuva skaidrs – tā nav mana diena, tā nav mana svētku sajūta. Es biju tikai viens no “obligātajiem viesiem”. Dāvana, apsveikums, pāris pieklājīgi vārdi… un viss. Vai man no tā bija siltums iekšēji? Gandrīz nekad.
Pie galda bieži vien valda tie paši tukšie sarunu loki – kur kas lētāk, kurš kādu mašīnu nopircis, cik dārgs benzīns, kādi jaunumi pie speciālistiem. Tajā pašā laikā par to, kas patiešām svarīgs – ģimeni, bērniem, pieredzi, sapņiem – runā maz vai nemaz. Un es jutu, ka šādas sarunas man neko daudz nedeva, nevis piepildīja. Kad biju jaunāks, varēju izturēt garus vakarus, trokšņus, tostu pēc tosta. Tagad jūtu – pēc šādiem vakariem nākamajā rītā man nav svētku sajūtas. Ir tikai nogurums un doma: “Kāpēc es tur biju?” Dzīvē laiks kļuvis pārāk dārgs, lai to tērētu tur, kur nav īstas prieka sajūtas.
Pusgads kopš šķiršanās no sievas Jelgavā — dalos ar to, kā veidoju dzīvi pēc 30 laulības gadiem
Jauns triks kā patiešām viegli noņemt etiķetes no burkām, pudelēm – jāsajauc tikai 2 sastāvdaļas
Nevar noliegt – svētki maksā. Katru reizi dāvana, puķes, reizēm arī ceļš. Es pats neesmu bagāts cilvēks, un arvien biežāk sev jautāju: vai nav labāk šo naudu un laiku izmantot lietām, kas man patiešām sniedz prieku? Ceļojums pie dabas, grāmata, nedēļas nogale ar mazbērniem – tas man dod daudz vairāk nekā plaukta stūrī nolikts “obligātais” servīzs, ko jubilārs pēc mēneša pat neatceras.
Visiem jāliekas, ka ir jautri, jādzied karaoke, jādanco, jāceļ glāzes. Bet īstās emocijas šādās reizēs bieži pietrūkst. Daudzi sēž ar nogurušu smaidu, izpildot sociālo ieradumu, nevis dzīvojot no sirds. Un es sapratu – es negribu būt daļa no šīs izlikšanās.
Bet kāda bija realitāte pēc šī lēmuma? Interesantākais tikai sekoja…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
